Darba likuma (DL) 40.panta 2. daļas 7.punktā noteikts, ka darba līgumā ir jānorāda nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks.

Minētā likuma 137.pants paredz darba devēja pienākumu precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas un virsstundas, tajā skaitā nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas.

Savukārt, saskaņā ar DL 148.panta 1.daļu, darba laika uzskaite nav jāveic gadījumos, kad, ievērojot attiecīgā darba vai nodarbošanās īpatnības, darba laika ilgums netiek mērīts vai iepriekš noteikts vai to var noteikt paši darbinieki.

Latvijas normatīvie akti neuzskaita gadījumus un nenosaka kritērijus, uz kuriem pamatojoties attiecībā uz konkrēto darbinieku var atkāpties no Darba likuma normām par darba laika un atpūtas organizāciju. Līdz ar to vadlīnijas minētā panta piemērošanai ir meklējamas Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK “Par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem” 17. panta 1. punktā, proti, atkāpe no noteiktajiem darba laika organizācijas principiem ir piemērojama:

a) vadošiem administratīviem darba ņēmējiem vai citām personām, kam ir autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

b) ģimenē strādājošiem;

c) darba ņēmējiem, kas pilda pienākumus reliģiskās ceremonijās baznīcās un reliģiskās kopienās.

Piemērojot Darba likuma 148. panta 1. daļā paredzēto izņēmumu, darba devējam nav pienākums veikt Darba likuma 137. pantā atrunāto darbinieku darba laika uzskaiti.

Tikai šajos gadījumos noteikti darba līgumā vajag atrunāt, ka , saskaņā ar DL 148.panta 1.daļu, darba laika uzskaite netiks veikta.

„Ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī” šinī gadījumā nostrādātās stundas nav jāuzrāda.

Attiecībā uz to, vai darba alga drīkst būt lielāka par 320 EUR mēnesī, nekādi ierobežojumi nepastāv.