Dīkstāves ir atrunātas  Darba likuma  57. un 74.pantos.

No  Darba likuma 74.panta 2. daļas var spriest, ka dīkstāvei atbilst situācijas, kad darba devējs nenodarbina darbinieku, kuram nav šķēršļu veikt darba līgumā paredzētos amata pienākumus un kurš ir vēlējies to darīt.

Darba likums neparedz nekādus īpašus nosacījumus par dīkstāves noformēšanu – to, kādi dokumenti šādā gadījumā darba devējam jāizsniedz darbiniekiem. Savukārt darbiniekiem dīkstāves gadījumā nav ieteicams pamest darba vietu vai vispār nenākt uz darbu, kamēr no darba devēja nav saņemts oficiāls dokuments (piemēram, rīkojums) par to, ka uzņēmumā ir dīkstāve un darbinieki kādā konkrētā termiņā darbā var neierasties.

Gadījumos, kad reāli darba nav, bet darba līgums ir spēkā, darba devējam ir pienākums maksāt.

Atlīdzības apmērs par dīkstāvi (74.panta 3.daļa):

-  ja darbiniekam ir noteikta laika algas sistēma, dīkstāves gadījumā darbiniekam izmaksā noteikto darba samaksu;

-  ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, dīkstāves gadījumā viņam izmaksā vidējo izpeļņu, kuru aprēķina par pēdējiem 6 mēnešiem.

Ja dīkstāve ir radusies darbinieka vainas dēļ, ko  darba devējs var apliecināt ar faktiem, darba devējam ir tiesības neizmaksāt darba samaksu par šo laiku.(DL 74.panta 2.daļa).

Dīkstāves gadījumā darba devējam ir tiesības norīkot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem viena gada laikā (Darba likuma 57.panta 1.daļa). Šajā gadījumā nav nepieciešama darbinieka piekrišana, bet viņš ir tikai jāiepazīstina ar rīkojumu. Ja darbinieks minētajā situācijā atsakās veikt citu darbu, tad  viņu drīkst atlaist par darba kārtības noteikumu neievērošanu. Ja darbinieks norīkots citā darbā, samaksa nedrīkst būt mazāka par darba līgumā atrunāto.