Ministru kabineta sēdē atbalstīti Ekonomikas ministrijas izstrādātie MK noteikumi par ēku energosertifikāciju, kas izstrādāti atbilstoši jaunajam Ēku energoefektivitātes likumam un kas aizstās līdz šim spēkā esošos Ministru kabineta 2010. gada 8. jūnija noteikumus Nr. 504 „Noteikumi par ēku energosertifikāciju”.

Jaunie noteikumi par ēku energosertifikāciju nosaka ēku energosertifikācijas kārtību; ēkas energoefektivitātes sertifikāta un ēkas pagaidu energosertifikāta paraugus; ēku energoefektivitātes salīdzinošo vērtēšanas un klasificēšanas sistēmu; energoefektivitātes prasības un augstas efektivitātes sistēmu izmantošanas prasības gandrīz nulles enerģijas ēkām; ēku energosertifikātu reģistrācijas kārtību; kā arī kārtību un termiņus apkures sistēmu pārbaudei.

Noteikumi paredz dzīvojamās un nedzīvojamās ēkas sadalīt klasēs no A līdz F atkarībā no ēku energoefektivitātes rādītāja, attiecīgi A un B klases ēkas atbilst paaugstinātas energoefektivitātes klasēm, bet C, D, E un F klase atbilst pamata energoefektivitātes klasēm. Ēkas energoefektivitātes klases rādītājs atbilst vērtībai, kas saskaņā ar ēkas energoefektivitātes aprēķina metodi noteikta ēkas enerģijas patēriņam apkurei, kas izteikta veselos skaitļos kilovatstundās uz aprēķina platības kvadrātmetru gadā.

Noteikumos noteiktas prasības arī gandrīz nulles enerģijas ēkām. Viens no priekšnosacījumiem, lai ēku klasificētu kā gandrīz nulles enerģijas ēku ir, ja tās enerģijas patēriņš apkures vajadzībām sastāda ne vairāk kā 30 kilovatstundas uz kvadrātmetru gadā.

Noteikumi nosaka, ka neatkarīgi eksperti izsniegtos ēku energosertifikātus un ēku pagaidu energosertifikātus reģistrē ēku energosertifikātu reģistrā, ko uzturēs Ekonomikas ministrija. Ēku energosertifikātu reģistru plānots iekļaut Būvniecības informācijas sistēmā, ko plānots izstrādāt līdz nākošā gada sākumam.

Noteikumi paredz apkures sistēmu, kuru apkures katlu lietderīgā nominālā jauda ir lielāka par 20 kW, pārbaudi termiņos – reizi divos līdz piecos gados atkarībā no apkures katla jaudas un kurināmā veida, un gaisa kondicionēšanas sistēmu, kuru lietderīgā nominālā jauda ir lielāka par 12 kW, pārbaudi termiņos – reizi četros līdz sešos gados atkarībā no tā vai gaisa kondicionēšanas sistēma aprīkota ar vadības un kontroles ierīcēm, kas nodrošina elektronisku sistēmu uzraudzību un kontroli.