Saskaņā ar grozījumiem DL 149.panta 5.daļā , kuri stājas spēkā 2015.g. 1.janvāri, darba devējam būs pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Līdz 31.12.2014.g. par to, vai darbinieks, kurš nav izmantojis atvaļinājumu par iepriekšējiem gadiem, drīkst vai nedrīkst izmantot šo atvaļinājumu vēlākajos gados, arī jautājumā, par cik ilgu laiku ir izmaksājama kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, pastāv divi atšķirīgi viedokļi.

Viens no viedokļiem ir tāds, ka darbiniekam pienākas gan  atvaļinājums, gan arī, beidzot darba attiecības, kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu par visu uzņēmumā nostrādāto laiku, par kuru viņš nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Ja darbinieks nav bijis atvaļinājumā iepriekšējos gados, tad viņam ir tiesības šo atvaļinājumu izmantot turpmākajos gados. Atlaižot darbinieku, darba devējam jāizmaksā darbiniekam kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu proporcionāli nostrādātajam laikam.

Arī VDI mājas lapā sadaļas „Darba tiesiskās attiecības” rubrikā „Biežāk uzdotie jautājumi” patreiz ir publicēts „Skaidrojums par darba devēja pienākumu piešķirt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, izmaksāt minētā atvaļinājuma kompensāciju”: „Darba inspekcijas ieskatā, ja darba devējs nenodrošina ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu (kas ir uzskatāms par Darba likuma imperatīvu normu pārkāpumu), tam darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā ir jānes risks par kompensācijas izmaksu par visu periodu, par kuru atvaļinājums nav izmantots.

Saskaņā ar Darba likuma 149.panta piekto daļu, darbiniekam ir tiesības uz kompensāciju par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu par visu nostrādāto darba periodu, par kuru minētais atvaļinājums nav izmantots. Darba likums nosaka nevis tikai darbinieka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, bet, arī darba devēja pienākumu minēto atvaļinājumu piešķirt. Tādējādi darba devējs nav tiesīgs attaisnot ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma nepiešķiršanu ar to, ka darbinieks nav izmantojis savas tiesības uz minēto atvaļinājumu, nav pieprasījis piešķirt atvaļinājumu.”

Otrs viedoklis, kurš balstīts uz 2011. gadā Latvijas Republikas Augstākās tiesas apkopoto un publicēto jaunu tiesību praksi darba tiesību jautājumos, pamatojas  uz to, ka Darba likuma 149. panta 3. daļā ietvertā imperatīvā rakstura norma par to, ka var pārcelt tikai atvaļinājuma daļu (ne vairāk kā divas nedēļas, ja atvaļinājums ir četras nedēļas) un ka to var pārcelt tikai uz vienu gadu, nozīmē, ka iepriekšējā darba perioda atvaļinājuma daļa, kas nav izmantota tam sekojošajā nākamajā gadā, tiek zaudēta un anulējas, ja vien likumā noteiktajā kārtībā netiek celta prasība tiesā (SKC – 667/2010 9.1.p., 9.3.p.; Latvijas Republikas Augstākā tiesa Tiesu prakse lietās par individuālajiem darba strīdiem, 2010/2011).

Pamatojoties uz šo viedokli, ja darbiniekam vairs nav tiesību pretendēt uz attiecīgā atvaļinājuma reālu saņemšanu, tas vairs nevar pretendēt arī uz tā kompensēšanu naudā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.  Līdz ar to Augstākā tiesa norāda, ka laika posms  par kuru reāli var saņemt  attiecīgo atvaļinājumu  un,  par kuru ir tiesības  saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu nevar būt ilgāks par pusotru gadu (pastāvot nosacījumam, ka atvaļinājums ir četras kalendārās nedēļas): kārtējā atvaļinājuma četras nedēļas + iepriekšējā perioda divas nedēļas, kas tādējādi rada tiesības uz kompensāciju ne vairāk kā par sešām nedēļām. Laika posms, par kādu var panākt materiālo tiesības realizāciju, ir paredzēts Darba likuma 149. panta 3. daļā (attiecas gan uz prasījumiem par atvaļinājuma piešķiršanu, gan uz prasījumiem par kompensācijas izmaksu par neizmantoto atvaļinājumu).

Sakarā ar izmaiņām DL, kuras stājas spēkā 01.01.2015., kā arī ņemot vērā pašreiz publicēto VDI viedokli, Jūsu gadījumā ieteicams tomēr būtu izmaksāt bijušajam darbiniekam kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu  par visu periodu, par kuru atvaļinājums netika piešķirts.