Valdība 15.martā apstiprināja Labklājības ministrijas (LM) sagatavotos grozījumus Darba likumā saistībā ar regulējuma precizēšanu darbinieku nosūtīšanas jomā.

Izmaiņas nepieciešamas, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija direktīvā 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ("IMI regula"), ietvertās normas.

Latvija ir viena no tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuras normatīvajā aktā - Darba likumā - jau ir ietverts darba devēja, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, pienākums rakstveidā informēt Valsts darba inspekciju (VDI) par nosūtīto darbinieku. Darba likuma 14.pantā ir ietverta arī informācija par to, kādi dokumenti un informācija ir iesniedzama VDI, kā arī kādus nodarbinātības noteikumus darba devējam ir jāievēro.

Lai nodrošinātu normu vieglāku uztveramību, pārņemtu precīzi direktīvas normas, kā arī lai nodrošinātu VDI iespēju efektīvi veikt pārbaudes darbavietās, šobrīd spēkā esošais Darba likuma 14.pants, kas reglamentē darbinieku nosūtīšanas jautājumus sadalīts vairākos jauno pantos. Līdz ar to jaunā redakcijā izteikts Darba likuma 14.pants, kas noteiks vispārīgos ar darbinieku nosūtīšanu saistītos jautājumus. Tāpat likums papildināts ar 14.¹ un 14.²pantu. Tie attiecīgi noteiks darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā, un darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.

Tāpat likumu ir paredzēts papildināt ar jaunu 75.²pantu. Tas noteiks darbuzņēmēja (personas, kas tieši ir nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi) atbildību par darba samaksas izmaksu.

LM atgādina, ka pamatprasības par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ir jau ietvertas Darba likumā ar brīdi, kad tas pieņemts un stājies spēkā.

Darbinieku nosūtīšana ir tāda pakalpojuma sniegšana, kas ietver pārrobežu elementu, tas ir, pakalpojumi tiek sniegti citā valstī, nevis valstī, kurā tie parasti tiek sniegti, un darbs tiek veikts personas labā, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par konkrētā darba veikšanu. Tādejādi darbinieka nosūtīšana ir uzskatāma par specifisku komandējuma veidu - darbības, ko veic darba devējs darbinieku nosūtīšanas gadījumā, lielā mērā ir līdzīgas tām, kas tiek veiktas, nosūtot darbinieku komandējumā.