Pabalsti un atbalsts, kas piesaistīts minimālā ienākuma slieksnim, ir pārskatāms ikgadēji, lai tā apmērs atbilstu sociālekonomiskai situācijai valstī.  Lai mazinātu nabadzību, Labklājības ministrija jau 2014. gadā piedāvāja piesaistīt minimālo ienākumu noteikšanu un regulāru pārskatīšanu pie noteikta ekonomiska lieluma.

Par to, kā labot šo situāciju, 13. oktobrī dažādu nozaru eksperti sprieda Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā "Vai līdzekļi sociālajam atbalstam sasniedz mērķi?" 

Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks diskusijā atzina, ka Latvijā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ilgstoši ir augsts, un tieši tādēļ nabadzības izskaušanai un taisnīgākas un vienlīdzīgākas valsts veidošanai ir jābūt valdības, parlamenta un arī visas sabiedrības misijai. 

Labklājības ministrija jau ir izstrādājusi priekšlikumus grozījumiem normatīvajos aktos minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanas pilnveidošanai un pārskatīšanas regularitātei. Minimālo ienākumu atbalsta pilnveidošanai ir paredzēta pāreja no minimālā ienākuma sliekšņa skaitliskās vērtības eiro izteiksmē uz procentuālo vērtību no visu mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas. Turklāt to ir paredzēts pārskatīt katru gadu, nevis kā ir noteikts līdz šim – ne retāk kā reizi trijos gados, informē Labklājības ministrija.

Reformas šajā ziņā ir nepieciešamas, lai atbalsts nabadzības un sociālās atstumtības riskam vairāk pakļautajām iedzīvotāju grupām būtu ilgtspējīgs un pašreizējā sociālekonomiskajā situācijā adekvāts. Turklāt minimālo ienākumu sliekšņu aprēķināšanas metodoloģijas nostiprināšana normatīvajos aktos un regulāra minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanas kārtības noteikšana ir priekšnosacījums Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) finansējuma saņemšanai. Lai saņemtu trešo Eiropas Komisijas maksājumu, Latvijai ir jāizpilda visi 2023. gadā paredzētie sasniedzamie ANM atskaites punkti jeb mērķi.

Visaptveroša stratēģija nabadzības un sociālās atstumtības riska mazināšanai ietver ne tikai adekvātu finansiālo atbalstu, nodrošinot pietiekamus resursus cilvēkiem, kuri paši to nespēj sasniegt, bet arī piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem (izglītība, veselība, sociālie pakalpojumi) un jāveicina darbspējīgu cilvēku integrācija noturīgā, kvalitatīvā darba tirgū.