Saeima galīgajā lasījumā pieņēma jaunu Iekšējā audita likumu, kas turpmāk noteiks tiesisko regulējumu iekšējā audita sistēmas izveidošanai, darbībai un koordinācijai ministrijā un iestādē.
Likumā noteikti iekšējo auditoru pienākumi un tiesības, kā arī nosacījumi neatkarības un objektivitātes principu ievērošanai.
Likums paredz obligātu iekšējo auditoru sertificēšanu, ko plānots uzsākt no 2014.gada 30.janvāra.
Iekšējā audita struktūrvienības vadītāja pienākumus varēs pildīt persona, kas būs ieguvusi valsts pārvaldes iekšējā auditora sertifikātu vai auditora profesionalitāti apliecinošu sertifikātu, ko atzinusi biedrība „Iekšējo auditoru institūts”. Iekšējo auditoru sertifikāciju, sertifikāta spēkā stāšanās un anulēšanas kārtību noteiks Ministru kabinets.
Līdz šim sertifikācija nebija obligāta prasība, un tā rezultātā tikai piektā daļa no visiem valsts pārvaldē strādājošajiem auditoriem ir ieguvuši attiecīgu sertifikātu, bet liela daļa darbu uzsāk bez pieredzes un atbilstošas kvalifikācijas.
Likums paredz izveidot Iekšējā audita padomi, kuras uzdevums būs veicināt iekšējā audita kvalitātes paaugstināšanu, kā arī audita politikas un metodikas ieviešanu un attīstību ministrijās un iestādēs. Padomes sastāvu apstiprinās finanšu ministrs, bet tās nolikumu – Ministru kabinets.
Lai nodrošinātu iespēju nepieciešamības gadījumā pārliecināties par Eiropas Savienības finansējuma, ārvalstu finanšu palīdzības vai valsts budžeta līdzekļu atbilstošu izlietojumu, iekšējiem auditoriem paredzētas tiesības iepazīties ar dokumentiem, finanšu līdzekļiem, telpām un citām materiālajām vērtībām. Atbildīgā par iekšējā audita koordināciju un vienotu tā ilgtermiņa attīstības plānošanu būs Finanšu ministrija. Likumā arī noteikts, kādos gadījumos Finanšu ministrija varēs veikt iekšējo auditu citā ministrijā vai iestādē attiecībā uz Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda, Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības finanšu instrumenta un Latvijas un Šveices sadarbības programmas uzraudzību.
Jauns Iekšējā audita likums bija nepieciešams, jo precizējamo normu apjoms pārsniedza pusi no 2010.gadā pieņemtā likuma normām.