2010.gada 4.martā Saeimā tika pieņemtas izmaiņas Darba likumā

     Darba devējam struktūrvienībā ir jāglabā darba līgumu kopijas.

     Struktūrvienības ir juridiskās personas vai uz līguma pamata izveidotas fizisko un juridisko personu organizācijas teritoriāli atsevišķas saimnieciskās vienības, kuras ir reģistrētas VID un kuru atrašanās vietās tiek veikta saimnieciskā darbība.

     Likumā ir papildināts, ka darba līgums var tikt noslēgts uz noteiktu laiku, ja tiek veikts īstermiņa darbs, kurš ir saistīts ar profesionālo vai akadēmisko mācību iestādi vai sagatavojoties šim darbam.

     Aprēķinot vidējo dienas darba algu nostrādāto dienu skaitā netiek ietvertas pārejošas darba nespējas dienas, atvaļinājuma dienas un dienas kad darbinieks nepildīja darba pienākumus attaisnojošu iemeslu dēļ, kuri norādīti Likuma 74.panta 1.d., bet tiek ietvertas  dīkstāves dienas, kad darbinieks darba pienākumus neveica darba devēja vai paša darbinieka dēļ.

     Tagad darba devējam ir tiesības atbrīvot darbinieku no darba rakstiski paziņojot par darba līguma pārtraukšanu 10 dienas iepriekš:

ja darbinieks pārejošas darba nespējas rezultātā nav veicis darba pienākumus ilgāk kā 6 mēnešu pēc kārtas vai ilgāk kā 1 gadu trīs gadu periodā, ja darba nespēja parādās ar pārtraukumiem. Šajā laikā netiek ieskaitīts dekrēta un bērna piedzimšanas atvaļinājums, kā arī darba nespējas laiks, ja darba nespējas cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai profesionālā saslimšana.

     Ja 30 dienu laikā notiek 3 vai vairāk darbinieku atlaišana, tad darba devēja pienākums ir ne vēlāk kā 1 mēneša laikā informēt valsts Nodarbinātības aģentūru par no darba atbrīvoto darbinieku skaitu un profesiju.

     Darba devējam nav tiesības pārtraukt darba līgumu darbinieka pārejošas darba nespējas laikā, izņemot gadījumus kad tas slimo ilgāk kā 6 mēnešus pēc kārtas vai ilgāk kā 1 gadu trīs gadu periodā, kā arī tajā laikā kad darbinieks atrodas atvaļinājumā vai arī nepilda darba pienākumus citu attaisnojošu iemeslu dēļ.

     Darba devējam ir tiesības atbrīvot darbinieku no darba, ja juridiska persona vai personālsabiedrība likvidējas.

     Uz rakstiskas vienošanās pamata darba devējs un darbinieks, gadījumā ja darbiniekam ir noteikts nepilns darba laiks, viņa nodarbinātība virs noteiktā darba laika ir pieļaujama.

     Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot normālo darba laika režīmu, darba devējam ir tiesības noteikt summāro darba laiku, kurš pārskata periodā nedrīkst pārsniegt darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Par to darba devējam ir jāpaziņo darbiniekam rakstiskā veidā.

     Summārā darba laika pārskata perioda ilgums ir viens mēnesis, ja darba līgumā nav norādīts ilgāks pārskata periods. 
     Darba līgumā var noteikt pārskata perioda ilgumu, bet ne ilgāk par 3 mēnešiem, bet kopējā līgumā ne ilgāk par 12 mēnešiem.

     Jebkurā gadījumā summārā darba laika ietvaros aizliegts nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un ilgāk par 56 stundām nedēļā.

     Darbs, kuru darbinieks izpilda virs pārskata periodā noteiktā normālā darba laika, tiek uzskatīts par virsstundu darba laiku.